LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Apaļā galda diskusijas

 

 

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

Quo vadis, Daugavas Vanagi Latvijā?
Apskatīt komentārus (0)


18.08.2010


Ouo vadis, Daugavas Vanagi Latvijā?

Apaļā galda saruna DVCV Pārstāvībā Rīgā

 

Pirms sāku šīs sarunas aprakstu, uzreiz vēlos uzsvērt, ka redakcijas nostāja jautājumā par Latvijas Daugavas Vanagu iekšējām nesaskaņām ir un paliek neitrāla, taču mēs no sirds uzgavilētu, ja tādu vairs nebūtu. Vienlaikus respektējam šīs lielās un ietekmīgās organizācijas biedru tiesības zināt un apspriest tai būtiskus jautājumus mūsu slejās. (Diemžēl ir nācies noraidīt dažu labu rakstu, kuŗā bijuši personiski apvainojumi vai citādi „pielieta eļļa” jau tāpat nokaitētajā situācijā.)

 

Šīs tikšanās un sarunu galvenais temats bija gluži praktisks – sirmo leģionāru medicīniskās aprūpes un zāļu apgādes risinājumi. Manuprāt – pats, pats galvenais un aktuālākais šābrīža darbs. Saprotams, neskarti nepalika arī sāpīgi jautājumi.

 

Šai sarunā, uz kuŗu redakciju aicināja DV CV Pārstāvības vadītāja Solvita Sekste, piedalījās Dr. Vija Tipaine, Agris Briedis, Vija Tēce,Gunārs Kancs (Indianapole), Gunārs Timermanis un Ernests Braučs. Abi pēdējie pārstāv tos DV organizācijas biedrus, kuŗi aiz cienījamā vecuma Daugavas Vanagos vairs nedarbojas, bet saņem savas organizācijas aprūpi.

 

Solvita Sekste

 

Gunārs Timermanis (81). „Esmu ļoti pateicīgs un apmierināts par iespēju saņemt atbalstu, kas man nepieciešams. Esmu kaŗa invalids, divreiz ievainots, bijis kontūzēts. Pagājušajā gadā nonācu slimnīcā ar rokas paralizi. Pēc uzturēšanās slimnīcā saņēmu rēķinu – pāri par 150 latiem! Vērsos pie Solvitas Sekstes, viņa sazvanījās un nokārtoja, ka man - represētajam nav jāmaksā. Zāles, kas man rēgulāri jālieto, ir dārgas, tāpēc neatsveŗrams atbalsts ir šie bezmaksas medikamenti, arī 40 latu naudas pabalsts, ko saņemu no Daugavas Vanagu organizācijas. Esmu palicis viens, un bieži vien rodas jautājumi, ko pašam grūti nokārtot. Šeit vienmēr saņemu izpalīdzīgu un laipnu attieksmi.”

 

    

Attēlos no. kr: Gunārs Timermanis, Ernests Braučs un Agris Briedis

 

Ernests Braučs (85). „Kopš aizvadītā gada rudens saņemu zāles, kas man vajadzīgas, lai tiktu galā ar sirds aritmiju. Tas ir liels atbalsts, jo zāles jālieto katru dienu un tās ir padārgas. Esmu kādreiz dzirdējis, ka uz zālēm ilgi jāgaida. Man tā nav gadījies, un galu galā var taču pasūtināt savlaicīgi.”

 

Ar abiem kungiem parunājāmies arī par dzīvi. Par ko viņi balsos vēlēšanās? Timermaņa kungs negribot neko mainīt un kā parasti balsošot par TB/LNNK. Brauča kungs visus šos gadus arī balsojis par tēvzemiešiem, bet šoreiz nolēmis atbalstīt Vienotību. Viņam vislielāko uzticību viešot Sandra Kalniete un Ģirts Valdis Kristovskis.

 

Kristovska autoritāti piemin arī ilggadējā Latvijas Daugavas vanadžu vadītāja Vija Tēce, uzsveŗot, ka noteikti savu balsi atdošot par par Vienotību. Arī Dr. Vija Tipaine izlēmusi tāpat, jo viņai ir svarīgi, lai valsts priekšgalā nonāktu cilvēki ar labu izglītību un prasmi praktiski strādāt.

 

Bet nu atkal turpinām par aprūpes darbu. Sarunā iesaistās farmaceits Agris Briedis, kas pēc DV priekšnieka Juŗa Augusta aicinājuma 1993. gadā apņēmās organizēt zāļu piegādi leģionāriem Latvijā. Piebildīšu, ka Agris pats ir Daugavas Vanagu organizācijas biedrs kopš 1991. gada, tātad kopš šīs organizācijas oficiālās nodibināšanas atjaunotajā Latvijā. „Par Daugavas Vanagiem zināju jau kopš agras jaunības. Mans tēvs savulaik bija gaisa izpalīgs. Ģimenē valdīja ļoti latviska, patriotiska gaisotne, turklāt man laimējās nebūt ne oktobrēnam, ne pionierim, ne komjaunietim... Nāku no mediķu ģimenes, vectēvs bija farmaceits, māte – ārste, arī rados un draugos vairāki mediķi. Un man tika iemācīts – strādājot medicīnā, tu stāvus bagāts netiksi! Tā augstākā balva tev būs gandarījums, ko saņemsi par iespēju palīdzēt citiem. Tas arī ir mans vadmotīvs, darbojoties šajā zāļu apgādes darbā.

 

Jāsaprot vēl viena lieta – medicīnas aprūpē galvenais ir ārsts, farmaceits ir tikai viņa „pavārs”, kam precīzi jāizpilda ārsta norādījumi. Un diletantiski te nedrīkst strādāt. Turklāt jāievēro, ka zāļu apriti visā pasaulē rēgulē zināmi noteikumi. Šobrīd ir sakārtota optimāla sistēma: pasūtinājums nāk no ārsta, kas pārzina savus slimniekus. Savukārt nauda nāk galvenokārt no ārzemju latviešu ziedojumiem, un pret to ir jāizturas ar cieņu. Dažkārt „piemirstas”, ka trimdas tautiešiem nauda neaug kokos, ka tā ir nopelnīta sūrā, grūtā darbā, dzīvi Amerikā un citur sākot no nulles punkta. Ir jābūt stingrai kontrolei, pārskata sistēmai. Un nevar būt, kā gadījās sākumgados, kad zāles tika dalītas nekontrolēti, un cilvēki grāba, ko vajag un ko nevajag.

 

    

Attēlos no. kr: Vija Tipaine,Gunārs Kancs un Vija Tēce

 

Mūsu cilvēki lielākoties sirgst ar chroniskām kaitēm, tāpēc jau iepriekš ir zināms, kādas zāles būs nepieciešamas. Ja notiek kāda neparedzēta saslimšana, kopīgiem spēkiem gādājam, lai vajadzīgās zāles divdesmit četru stundu laikā saņemtu. Taču lūgšu arī ņemt vērā, ka ar vienu zāļu paciņu skriet uz Latvijas otru malu nav racionāli. Daktere Tipaine zāles saviem pacientiem piegādā, cilpojot kājām vai braucot sabiedriskajā transportā...”

 

Vija Tipaine. „Leģionāru medicīniskās aprūpes darbā esmu kopš 1993. gada, šobrīd manā pārziņā ir 394 cilvēki. Labi, ka man krietni palīdzējusi māsa Čakste Tipaine! Šobrīd mūsu aprūpes prioritāte ir gulošie un mazkustīgie leģionāri. Apmeklējot viņus mājās, esmu redzējusi, ka vecie vīri dzīvo ļoti dažādos apstākļos. Ir tādi, par kuŗiem rūpējas bērni un mazbērni, un ir ļoti trūcīgi un vientuļi cilvēki, kuŗiem citkārt vairāk nekā zāles vajadzīgs cilvēcisks kontakts. Šis sociālās aprūpes darbs varētu būt viena no nozīmīgākajām darbības jomām tieši DV jauniešiem. Viņi varētu arī gluži praktiski palīdzēt – kaut ko atnest, salabot. Protams, jaunam cilvēkam ir apgrūtinoši ilgas stundas uzklausīt sirmo vīru stāstus, jo daudzi no viņiem sirgst arī ar mentālām pārmaiņām. Taču – ja jūs zinātu, cik viņiem tas ir nozīmīgi – izrunāties, tikt uzklausītiem, saņemt uzmanību! Galu galā – sirmie leģionāri to ir pelnījuši!”

 

Arī Viju Tēci var saukt par vienu no DV aprūpes darba veterānēm. Vija Latvijas Daugavas Vanagu kustībā iesaistījās jau pirms organizācijas oficiālās dibināšanas. Būdama mediķe (medicīnas māsa ar nepabeigtu augstāko izglītību), viņa uzņēmās leģionāru aprūpes darbu Vecmīlgrāvī, Carnikavā, bet, kad 1993. gadā izveidoja medicīnas kabinetu, sāka strādāt tajā. Daudzus gadus Vija bija Latvijas Daugavas vanadžu priekšniece. Pēc dabas ļoti tieša un atklāta. Tāda arī šai sarunā.

 

„Kad 2002. gadā notika tā sauktā Latvijas Daugavas Vanagu apvienošanās, biju nolēmusi no organizācijas vispār izstāties, jo nevarēju atrasties vienās rindās ar rupjiem un arrogantiem cilvēkiem! Taču manu pieredzi acīmredzot novērtēja, un mani uzaicināja vadīt Jūrmalas organizāciju, kur esmu vēl šobrīd. Viss notiek, pirmajā vietā, protams, aprūpes darbs, bet izkārtojam arī sarīkojumus, piedalāmies salidojumos.

 

Ar skumjām atceros skaistos laikus, kad darbojāmies Citadeles ielas birojā, pāris nelielās telpās, bet nebija kašķu, šķelšanās. Atminieties skaistās balles VEF Kultūras pilī – pati taču ar prieku uz tām nācāt! (Atceros gan, tur tiešām valdīja prieks un vienotība! – L.K.). Šobrīd diemžēl neredzu iespēju vienoties. Kāpēc? Tāpēc, ka neko nevar sarunāt, ja nav dialoga. Ja viens ārdās un nelaiž citus pie vārda. Un ja priekšā nav spēcīgas autoritātes ar cietu mugurkaulu. Citkārt sanāksmē nemaz neizskan vārdi „leģionārs” un „medicīnas aprūpe”... Kā es negribēju to Slokas ielas graustu! Kad to atklāti pateicu, iedzīvojos daudzos ienaidniekos. Manta – tas ir tas, kas radīja šķelšanos.”

 

Vai tiešām tik bezcerīgi?! Daktere Tipaine tomēr, saka, manuprāt, „atslēgas vārdus”: „Ir jāstrādā un godprātīgi jāturpina iesāktais darbs!”

 

Agris Briedis. „Man ir liels niknums, redzot, ka par priekšniekiem šiem cienījamajiem vīriem, kas īstenībā izcīnīja mūsu neatkarību, cenšas „uzmesties” pag. gs. 30. gados dzimuši „gudrinieki”, kas nemaz īsti nezina, kas ir Cēdelgema un kas ir pulkvedis Janums... Mūsu darba saturs un jēga ir aprūpēt sirmos leģionārus un neļaut viņiem aiziet nepelnītā aizmirstībā!”

 

Sarunas nobeigumā aicināja izteikties Indianapoles DV apvienības priekšnieku Gunāru Kancu. „Esmu leģionāra dēls, un darbošanās Daugavas Vanagu organizācijā man visu mūžu ir bijusi pašsaprotama. Mēs esam milzu parādā tiem cilvēkiem, kas īstenībā izcīnīja Latvijas brīvību. Ir jādara viss, lai viņiem palīdzētu. Un ir jāstiprina Daugavas Vanagu rindas, iesaistot tajās arī jauno paaudzi. Vecā paaudze aiziet, taču Daugavas Vanagu organizācijai - lielam un ietekmīgam spēkam  jāturpina nacionālpatriotiskās tradicijas. Ja kāds par to nav pārliecināts, viņam nav iemesla sevi saukt par Daugavas vanagu!”

 

Sarunā ieklausījās

Ligita Kovtuna




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA