Daži mirkļi šārudens pārdomām par tēvzemi
Apskatīt komentārus (0)


18.10.2011

Attēlā: Raimonds un Ilona Staprāni

Daži mirkļi šārudens pārdomām par tēvzemi

Ar mākslinieku un drāmatiķi Raimondu Staprānu sarunājās Ligita Kovtuna

Latvijā ir rudens visā krāšņumā, un "cāļus skaita rudeni". Kāda ir bijusi tava aizvadītā gada "raža" - glezniecībā, literātūrā, dzīvē? Spilgtākais piedzīvojums, notikums.

Šis ir bijis samērā pelēcīgs gads. Parasti uz Latviju un pārējo Eiropu braucu rudenī, kad laiks ir labs un nav tūristu baru. Šogad braucu pavasarī, lai ierastos uz sava drauga, gleznotāja Jāņa Krišjāņa gleznu izstādi Florencē, kas gan nenotika un ne jau viņa vainas pēc. Toties piedzīvoju karsto laiku Rīgā. Manā dzīvē  nekādu spilgtu piedzīvojumu parasti nav – viss ir pelēks. Tāda ir mana daba. Pats sevi saucu par emocionālu minimālistu. Rīgā apmeklēju dažas izstādes un aizmirstamas lugas. Mani vienmēr ir fascinējuši Alvja Hermaņa “Latviešu stāsti.” Uzskatu viņu par vienu no labākajiem režisoriem Latvijā. Taču no pēdējās izrādes aizgājām jau puslaikā. “Latviešu stāstu” materiāls laikam beidzot ir izsmelts.

Vienīgais interesantais piedzīvojums bija Romā, apmeklējot architektes Hadidas jauno (Maxxi)modernās mākslas mūzeju. Salīdzinājumā ar Hadidas darbu Birkerta bibliotēka Rīgā izskatās gluži konvencionāla. Hadidas mūzejs tek kā upe - viena forma ieplūst otrā. Tur nav neviena stūŗa, nevienas taisnas sienas. Pat grīda dažviet ir slīpa. Bet vai mūzejs ir piemērots gleznu izstādīšanai, par to vēl neesmu pārliecināts.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 40, 11. lpp.)