Šogad aprit septiņdesmit gadi kopš Ilonas Leimanes (1905-1989) debijas romāna Vilkaču mantiniece pirmpublikācijas. Liekas, pamats jaunam izdevumam, šoreiz Zvaigznes ABC apgāda serijā Skolas bibliotēka, būs meklējams interesē par šo romānu, ko uzvandījis Bruno Skultes tāda paša nosaukuma operas iestudējums pērn Latvijas Nacionālajā operā. Ierosme operas libretam kā nekā komponistam nākusi no Leimanes romāna.
Kāda Rīgas teātŗa kritiķe, aplūkojot aktieŗa Andŗa Bula monoizrādi Gaļinas Poļiščukas t. s. Teātŗa observātorijā, savam graujošajam spriedumam bija likusi virsrakstu Andri, nevajag!. Tik katēgorisku vērtējumu par Andrieva Ezergaiļa teju vai 500 lappušu biezo grāmatu par Intu laikam būs gatavs teikt tikai retais tās lasītājs, tomēr pieklājīgāk formulētu jautājumu: Profesor, vai vajadzēja? varētu uzdot vairāki.
Rēklāmu nozares speciālisti uzņēmumiem, kas vēlas populārizēt savu ražojumu, reizēm iesaka tīšām ielaist pa valodas kļūdai vai nepilnībai izplatāmajā tekstā. Potenciālais preces patērētājs, vainu pamanījis, pievērsīs tekstam lielāku uzmanību, uzsitīs sev uz pleca par savu atjautību un, jo ticamāk, preci arī iegādāsies. Ikvienā cilvēkā iemīt kaut kas no kritiķa dvēseles: viņš jūtas labi, ja citā var atrast kādu trūkumu.